Mākslas materiālu pasaulē akrila krāsas ir salīdzinoši jaunas. Eļļas krāsu vēsture aizsākās piecpadsmitajā gadsimtā. Tempera un enkaustika ir pazīstamas jau tūkstošiem gadu. Akvareļkrāsas parādījās, pateicoties seno sapņotāju izstrādātam krāsu sastāvam, kas kalpo vēl šodien: pigments (zemes krāsviela), šķīdinātājs (pašā sākumā siekalas) un saistviela (senāk tika izmantoti dzīvnieku tauki).
Pašā divdesmitā gadsimta sākumā akrila krāsas tika veidotas uz šķīdinātāja bāzes. Pirmās akrila krāsas uz ūdens bāzes (ko mēs izmantojam šodien) parādījās 1955.gadā. Šajā gadā uzņēmums Permanent Pigments no Cincinnati, Ohaijo štata, kurš ražoja eļļas krāsas kopš 1933.gada, nāca klajā ar jaunu produktu. Uzņēmumu vadīja Henrijs Levisons (Henry Levison), cilvēks, kuram mākslinieku krāsas bija kā ēdiens, dzēriens, miegs un gaiss, ko elpoja. Šī jaunā produkta pamatā bija akrila polimēra sveķi, kas tika sajaukti ar ūdeni. Jaunās krāsas īpašības ļāva tai būt gan biezai, gan arī gandrīz caurspīdīgai, to varēja uzklāt uz gandrīz jebkuras virsmas – ne tikai uz audekla vai papīra, bet arī uz metāla, koka un plastmasas. Tā ļoti ātri nožuva un to varēja ļoti ērti apstrādāt, piemēram, veidojot vairākas kārtas. Pats svarīgākais bija tas, ka to varēja atšķaidīt un notīrīt ar ūdeni.
Levisons centās atrast nosaukumu, kurš šo jauniegūto produktu vislabāk raksturotu un atbilstu arī īpašībām, piemēram, spējai būt gan ļoti šķidram, gan arī izteikti biezam. Šim jaunajam produktam viņš deva nosaukumu “liquid texture” jeb šķidrā tekstūra, kas vēlāk kļuva par Liquitex®.
Levisons iedrošināja vairākus mākslinieku izmēģināt produktu, bet mākslinieku vidū tas tika pieņemts ļoti lēnām. Pilnībā šīs krāsas tā arī neguva atzinību līdz Levisons neatklāja vienu ļoti svarīgu principu, kurš ir spēkā arī šodien: informācijai ir tikpat svarīga nozīme kā materiāliem. Pamatojoties uz šo principu, Levisons uzsāka lekciju programmu, kurās māksliniekiem tika piedāvāta iespēja lasīt seminārus un lekcijas par akrila krāsu lietošanu koledžas studentiem un profesoriem. Dažu gadu laikā akrila krāsas sāka izmantot koledžās un universitātēs visa valstī. Un tas nebija ilgi pirms Liquitex sāka izmantot daži nozīmīgākie mākslinieki 20.gadsimta beigās: Deivids Hoknijs (David Hockney), Helēna Frankentālere (Helen Frankenthaler), Endijs Vorhols (Endijs Vorhols) un citi. Pateicoties šo krāsu izturībai un plašajām pielietošanas iespējām, Liquitex sāka plaši izmantot sienu apgleznošanas mākslinieki, piemēram, Garo Antreasins (Garo Antreasian) un Tomass Harts Bentons (Thomas Hart Benton). Būtu ļoti pamatoti un godīgi teikt, ka bez Liquitex un akrila krāsām uz ūdens bāzes 20.gadsimta māksla būtu bijusi pavisam citāda.
Līdz 1980.gadam akrila krāsas jau bija iekarojušas popularitāti un kļuvušas par plaši pielietojamu materiālu, ievērojami pārspējot gan eļļas, gan arī akvareļkrāsas. Iemesls? Bezgalīgais akrila krāsu pielietojums kopā ar inovācijām, kuras sākotnēji parādījās Liquitex veidā.
Neapšaubāmi, pasaulē nepastāv universālākas krāsas. Lai nodrošinātu veiksmīgu sniegumu, eļļas un akvareļkrāsu izmantošanai ir rūpīgi jāizvēlas virsma un pielietošanas metodes, turpretī akrila krāsas, ievērojot dažus pamatnosacījumus, var izmantot gandrīz uz jebkuras virsmas, piemēram, uz audekla, papīra, ādas, metāla, koka, tādējādi panākot jebkuru vizuālo efektu. Akrila krāsas var uzklāt ar otu, tās var izsmidzināt, uzklāt vairākās kārtās, tad apstrādāt ar nazi. Citiem vārdiem sakot, ar nelielu piepūli un pareizu izvēli, ar akrila krāsām var veido pilnīgi visu, ko vien sirds kāro.
Akrila krāsas ir ļoti daudzpusīgas, jo tām ir raksturīgas trīs lieliskas lietas:
- Tās veido lielisku saķeri. Gandrīz ar jebkuru materiālu. Akrila krāsām ir raksturīga lieliska saķere ar visdažādākajām virsmām.
- Tās ir elastīgas. Nožūstot un ar laiku, akrila krāsas kļūst daudz elastīgākas par eļļas krāsām, tādējādi tās var izmantot uz plašām virsmām, neradot plaisas..
- Tās var ērti pielāgot. Pateicoties modernās ķīmijas brīnumiem, akrila krāsas var pielāgot, mainīt un izmantot daudzos dažādos veidos.
Avots: The Acrylic Book. © Liquitex Artist Materials 2007.